Kāpēc 50/50 modelis Latvijas škirtajās ģimenēs nav iespējams un atteikšanās no aizgādības kā atbilde uz izveidojošos tiesu praksi.
Radusies situācija ir saistīta ar ģimenes tiesībām, nenodrošinot vienlīdzīgas abu vecāku un bērnu intereses un tiesības pēc laulības šķiršanas un šajā rakstā ir vērsta uzmanība uz esošā tiesiskā regulējuma nepilnību, lēmumu vērtēšanas metodikas trūkumu un nelabvēlīgas tiesu prakses izveidošanos pēdējo gadu laikā.
Pēdējo gadu laikāizveidotajā ģimenes tiesību sistēmā sistemātiski tiek veikti šādi pārkāpumiem:
- Vienlīdzības principa pārkāpums nenodrošinot vienlīdzīgas tiesības un pienākumus abiem vecākiem;
- Diskriminācija pēc vecāku dzimuma esošās likumdošanas ietvaros piešķirot tēvam nesamērīgas lielus pienākumus un nesamērīgi mazas tiesības attiecībā pret kopīgo bērnu aizgādību;
- Bērnu tiesību ierobežošana uz vienlīdzīgu saskarsmi ar abiem vecākiem.
Civillikuma 178. pants paredz, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās.
Aizgādības tiesības ietver vecāku tiesības un pienākumus rūpēties (veikt aprūpi un uzraudzību) par bērnu un viņa mantu, pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās, tai skaitā, tiesības noteikt bērna dzīvesvietu.
Šīs likumā noteiktās normas ir saprotamas un vienlīdzīgas.
Tomēr šajā apskatītajā gadījumā, kā arī daudzos līdzīgos gadījumos, par ko ir saņemta informācija, ir konstatēts, ka minēto likuma normu piemērošana šķiršanas procesa laikā nenotiek ievērojot vienlīdzības, ne-diskriminācijas un labāko bērnu interešu pamatprincipu ievērošanu.
Šajā apskatītājā gadījumā, kā arī daudzos citos, vecāki šķirot laulību nespēj vienoties par bērnu aizgādības un saskarsmes nosacījumiem, kuru domstarpības attiecīgi izšķir tiesa un bāriņtiesa.
Šajā gadījumā noslēgtajā laulībā ir dzimuši divi bērni, 10–16 gadu vecumā, bērnu māte iesniegusi laulības šķiršanas pieteikumu, bērnu dzīvesvietas un uzturlīdzekļu noteikšanu.
Mātes prasībā ietvertas prasības noteikt bērnu dzīvesvietu pie viņas, piedzīt uzturlīdzekļus no bērnu tēva un nodrošināt likumā paredzēto saskarsmi minimālā apmērā.
Iepriekš neko nezinot par Latvijas tiesu praksi un judikatūru šādos gadījumos, un lasot civillikumā rakstīto, kā arī balstoties uz vienlīdzības principu abu vecāku tiesībās un pienākumos, kā arī ņemot vērā bērnu tiesības un nepieciešamību uz līdzvērtīgu laika pavadīšanu ar abiem vecākiem tēvs nolēma panākt tā dēvēto 50/50 aizgādības un aprūpes modeli, kurā bērni pusi no laika dzīvo pie viena vecāka, pusi pie otra.
Sākot konsultācijas ar juristiem par iespējām panākt šādu modeli, negaidīti tika saņemti skaidrojumu ka šādu lēmumu neizdosies iegūt. Tāds pats skaidrojums tika saņemts no bāriņtiesu un sociāliem darbiniekiem.
Pamatā skaidrojums bija ka Latvijas likumdošana paredz ka bērnam dzīvesvieta tiek noteikta pie viena vecāka, savukārt otram tiek nodrošināta saskarsme un jāmaksā uzturlīdzekļi.
Tas esot pamatots, ka bērnam vajagot patstāvīgu vietu, kur atrodas to mantas un tie jūtoties drošībā, savukārt nepieciešamība vienlīdzīgi kontaktēties ar abiem vecākiem ir mazsvarīgākas.
Rezultātā saņemot tiesas spriedumu ir konstatēts, ka de facto ir pārtraukta aizgādība vienam vecākam, ir palikuši tikai pienākumi, un de facto ir atņemtas jebkādas tiesības ietekmēt bērniem nozīmīgas izvēles.
- 50/50 saskarsmes modelis noraidīts atstājot tēvam saskarsmei dažus svētkus pāru nepāru gados un katras otrā brīvdienas. Attiecīgi tēvam netiek nodrošināts vienlīdzīgs laiks ar bērnu māti dzīvot kopā ar bērniem. De facto attiecība būtu aptuveni 85:15. Bet tam ir pievienota piebilde “ja bērni neiebilst.” Tā kā bērni pēdējos gadus nomācošo laiku atrodas mātes informatīvajā telpā un tiek noskaņoti pret otru vecāku, kā arī tiek manipulēts ar to viedokli, tad bieži ir saņēmta bērnu atbilde “mums ir citi plāni” laikā kad ir jābūt nodrošinātai saskarsmei ar tēvu. Tas nozīmē ka tiesas lēmumam de facto nav nozīme, jo caur manipulējamo bērnu viedokli to regulē un nosaka māte. Tēvs vairākkārt lūdzis Bāriņtiesu novērst šādu mātes destruktīvo rīcību, uz ko nav sekojusi nekāda rīcība vai notikušas izmaiņas.
- Tēvam ir noteikts 100% pienākums maksāt uzturlīdzekļus, ko var skaidri izsekot balstoties uz abām pusēm pieejama bankas pārskaitījumam.
- Tēvam nav nekādas tiesības vai iespējas kontrolēt mātes uzturlīdzekļu maksājuma daļu, kā arī noskaidrot vai nauda patiešām ir iztērēta bērnu uzturam.
- Tēvam nav nekādas iespējas de facto iespaidot jebkādus lēmumus bērnu dzīvē. Visus lēmumus vienpersonīgi pieņem bērnu māte, pie kuras bērni pastāvīgi dzīvo. Rezultātā vienīgais cilvēks kam bērni “prasa atļauju” ir bērnu māte. Tēvam nav iespējams par to uzzināt savlaicīgi vai kaut kā ietekmēt lēmumu un atļaut/aizliegt. Ir vairākkārtīgi lūgts Bāriņtiesai izveikt pārrunas ar bērnu māti par šādas destruktīvas rīcības izbeigšanu, bet tam nav nekādu jūtamu seku.
- Mātei nav noteikts pienākums informēt vai saskaņot, un kārtība kā to darīt, otru vecāku par svarīgiem lēmumiem bērnu dzīvē vai to veselības stāvokli, kā arī sods ja tas netiek izpildīts.
Saņemot spriedumu un izanalizējot tā ietekmi uz bērnu nākotni, kā arī neredzot turpmāku iespēju panākt vienlīdzīgu sadalījumu esošā tiesiskā regulējuma ietvaros, tēvs pieņēma galēju lēmumu pārtraukt sev aizgādību ne tikai de facto, bet arī de jure.
Pamatojums tam ir novērst bērnu pārmetumus nākotnē, ka tēvs nav spējis ietekmēt svarīgus lēmumus viņu dzīvē vai nepareizi izaudzinājis. Kā sekundārais pamatojums ir sociāls protests pret izveidojušos tiesu praksi un lēmumiem.
Tā kā likums neparedz vecāka atteikšanos no aizgādības, lai panāktu mērķi, tēvs ļaunprātīgi un apzināti sācis nepildīt tiesas noteiktās saskarsmes nosacījumus, paziņojot par to Bāriņtiesai ar lūgumu ierosināt lietu par rupjiem pārkāpumiem un apturēt aizgādību uz gadu, pēc kā nodot tiesai, kura varētu aizgādību atņemt vispār.
Par Tiesas un Bāriņtiesas lēmumu pamatotību, saprotamību un objektīviem vērtēšanas kritērijiem
Tiesvedības laikā tika pieņemti vairāki lēmumi no tiesas tiesneses vai bāriņtiesas puses jautājumos par ko vecāki nespēj vienoties.
Iepazīstoties ar pamatojumu un rezultatīvo daļu nomācošā vairākumā var novērot tiesneses vai bāriņtiesas komisijas locekļu subjektīvo vērtējumu.
Bieži vien uz vairākām lapām tiek citēti un konstatēti fakti, tad vienā teikumā spriedums, kur nav saprotama korelācija ar iepriekšminētajiem faktiem.
Nav paskaidrots pēc kādiem kvantitatīviem kritērijiem ir pieņemts lēmums, un kāds ir to īpatsvars lēmuma pieņemšanā.
Viens no piemēriem — par strīdu kurā skolā bērnam jāiet — bāriņtiesa izvēlējās skolu, kura ir XXXX m no mājām, jo bērnam tur drošāk nokļūt un mātei vienkāršāk, bet netika vērtēta skolas kvalitāte un īstermiņa ieguvumu attiecīga pret zaudējumiem ilgtermiņā saņemot mazāk kvalitatīvu izglītību.
Attiecīgi lēmums ir pilnībā subjektīvs, netiek izslēgta tiesneses vai komisijas locekļu emocionālā, dzīves pieredze, nostāja un citi personiski faktori labvēlīga lēmuma pieņemšanai vienam vai otram vecākam.
Par Tiesas un Bāriņtiesas tiesnešu sastāvu dzimtes disbalansu strīdos starp vīrieti un sievieti
Balstoties uz augstākminēto liela loma pieņemtajiem lēmumiem ir cilvēciskais faktors, jeb persona kas pieņem lēmumu.
Kā norādīts pētījuma https://tevi.lv/lv/tetis-uz-13-procentiem/ ziņojumā:
Secināms, ka vīrieši saskarsmes tiesību strīdus gadījumos tiesās visbiežāk ir prasītāja statusā, lūdzot sev noteikt saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību. Savukārt, tiesneši, eksperti, bāriņtiesas pārstāvji un mazākā mērā arī juridiskās palīdzības sniedzēji līdz ar atbildētāju visbiežāk būs sievietes. Citiem vārdiem sakot, saskarsmes tiesību jautājumi ir lielā mērā sieviešu spriešanas lieta un vīrieši tajā piedalās lielākoties vien kā procesa iniciētāji.
Šādam izteiktam dzimtes disbalansam jautājumos, kuri skar strīdu starp vīrieti un
sievieti, ir liels potenciāls apdraudēt objektīvu strīda izvērtēšanu un uzticēšanos tiesu sistēmai. Daudzviet pasaulē, tajā skaitā Eiropā, tiek diskutēts par to, ka likumdošanas institūcijās ir nepieciešams nodrošināt sabalansētu pārstāvniecību. Šāds viedoklis balstās uzskatā, ka vīriešiem un sievietēm, lemjot par likumiem un noteikumiem, ir tendence jautājumus izskatīt no savas dzimtes pozīcijām. Tiesas šajā kontekstā arī ir likumdošanas procesa sastāvdaļa, jo to spriedumi iegūst likuma spēku. Šajā sakarā Mārgareta Viljamsa (Margaret Williams) un citi norāda, ka “sieviešu izslēgšana no tiesām norāda, ka tām trūkst pašnoteikšanās” (Williams u. c. 2008, 457), citiem vārdiem sakot, tās nevar piedalīties tajā likumdošanas aspektā, ko, interpretējot likumus, veic tiesas. Tāpēc Viljamsa uzsver, ka dzimšu balansam jābūt ne tikai parlamentos, bet arī tiesās (Williams u. c. 2008, 453). Viljamsa apraksta gadījumus, kad problēma ir neproporcionāli mazā sieviešu pārstāvniecība. Tomēr šī pati loģika attiecas arī uz nesamērīgi mazu vīriešu pārstāvniecību, it īpaši jautājumos, kas tieši skar vīriešus. Ja vīrieši ir neproporcionāli maz pārstāvēti tiesās, viņu demokrātiskā līdzdalība tiesu varā nav nodrošināta.
Tomēr, iespējams, vēl nozīmīgāka (kaut arī saistīta ar augstāk minēto) ir tiesas objektivitātes nodrošināšana. Viljamsa, apkopojot pētījumus par tiesu objektivitāti atkarībā no tiesnešu dzimtes, raksta, ka secinājumi nav viennozīmīgi — daļa pētījumu apgalvo, ka vīrieši un sievietes spriež citādi, kamēr citi apgalvo, ka atšķirību neesot (Williams u. c. 2008, 456–457). Mirjama Anasagasti (Miriam Anasagasti) un Natālija Vujame (Nathalie Wuiame), veikušas pētījumu, lai noskaidrotu pašu tiesnešu un prokuroru viedokli par to, kā procesu ietekmē tiesnešu dzimte. Aptaujātie pārsvarā uzskata, ka vairumā gadījumu tiesneša dzimtei nav nozīmes. Tomēr pastāv nozīmīgs izņēmums — jautājumi, kas skar ģimenes jautājumus un dzimumnoziegumus. Šādos gadījumos samērā liels aptaujāto skaits norāda, ka tiesneša dzimtei ir nozīme, jo “sievietes ir sensitīvākas pret upuri” un tās labāk izprot situāciju (Anasagasti un Wuiame 1999, 23). Turklāt Anasagasti un Vujame norāda, ka jau pats fakts, ka tiesnesis ir sieviete, sniedz zināmu pamācošu iespaidu uz procesa dalībniekiem (Anasagasti un Wuiame 1999, 25). Līdzīgi kā Viljamsa, arī Anasagasti un Vijame raksta, lai izgaismotu problēmu, kad sieviešu proporcija ir pārāk maza. Tomēr problēma nemazinās, ja disproporcija iet pretējā virzienā: jautājumos, kas saistīti ar dzimumu, pastāv liela iespēja, ka tiesneša (un citu lēmēju) dzimte ietekmēs veidu, kā viņš/viņa spriedīs, turklāt objektivitāte tiek parasti iespaidota par labu savai dzimtei. Fakts, ka nerezidējošie tēvi Latvijā par
saviem aizstāvjiem biežāk nekā mātes izvēlējušies vīriešus, var norādīt uz to, ka arī viņi (apzināti vai neapzināti) pieturas pie šāda viedokļa.
Visbeidzot, pastāv iespējamība, ka tiesa, kurā izteikti neproporcionāli pārstāvēta kāda no tiesas procesā iesaistītajām grupām, var zaudēt iedzīvotāju uzticēšanos. Vienā vai otrā veidā liela daļa šī pētījuma dalībnieku pauda neticību tam, ka tiesā viņu intereses varētu būt pārstāvētas godīgi.
Tēvi bieži pauž savu bezspēcību, uzskatot, ka mātes pozīcijas ir pārākas. Arī advokātu vidū, pēc intervēto tēvu teiktā, ir līdzīgs uzskats — lai tēvs varētu cīnīties par pilnīgu aprūpes pārņemšanu savās rokās vai kaut par vienādu laika sadalījumu, viņam ir nepieciešami daudz spēcīgāki argumenti nekā mātei, kuras tiesības uz bērnu un privileģētā loma bērna aprūpē tiek uzskatīta par neapstrīdamu.
Vīriešiem un sievietēm, lemjot par likumiem un noteikumiem, ir tendence jautājumus izskatīt no savas dzimtes pozīcijām.
Dotajā gadījumā 100% lēmumos iesaistītās personas ir sievietes — gan Tiesas tiesneses, gan bāriņtiesu locekles.
Šāda emocionālā saite starp lēmumu pieņēmējām un bērnu māti tika novērota visas tiesvedības laikā, kas rezultējās viennozīmīgi mātei pozitīvos lēmumos, kas liek apšaubīt tiesnešu neitralitāti un liek apšaubīt taisnīgas tiesa principu ievērošanu un grauj uzticību tiesu sistēmai.
Rezultātā ir notikusi diskriminācija pēc vecāku dzimuma, piešķirot tēvam nesamērīgi augstus pienākumus, un nesamērīgi mazas tiesības attiecībā pret kopīgo bērnu aizgādību un aprūpi.
Par esošās tiesu prakses negatīvām sekām bērnu audzinot vienam vecākam
Esošās tiesu prakses rezultātā ir situācijas, kad neskatoties uz to ka abi vecāki vēlas un ir gatavi 50/50 bērnu aizgādības un aprūpes modelim, bērni tiek faktiski nodoti audzināšanā vienam vecākam.
Šādi ir biežākie praksē novērojamie scenāriji un to sekas:
Mamma audzina dēlu — viņi var kļūt par emocionāli tuviem partneriem.
Mamma audzina meitu — viņas var veidot koalīciju pret vīrieti, meitai var veidoties noraidoša attieksme pret tēvu, vīriešiem vispār.
Tēvs audzina meitu — viņi var kļūt par emocionāli tuviem partneriem.
Tēvs audzina dēlu — viņi var izveidot koalīciju pret sievietēm, tāpat var veidoties noraidoša attieksme pret māti un sievietēm vispār.
Šajā gadījumā bērnu attiecības ar tēvu ir palikušas sliktākas pateicoties noteiktajam regulējumam un tiesas spriedumiem, un patiesībā notiek mērķtiecīga tēva izstumšana no bērnu dzīves, atstājot tam tikai “izklaidētāja” un “bankomāta” lomas.
